24 Feb

Vai vajag ziedot naudu ubagotājiem?

Bieži vien mēs ejot garām cilvēkiem, kuri lūdz naudu, aizdomājamies – dot vai nedot. Kur ir atbilde, kā lai saprot, rīkojos pareizi vai nepareizi. Vieni varbūt paies garām un nemaz neaizdomāsies, bet daudzi noteikti meklēs atbildi uz šo jautājumu. Vai dot naudu visiem pēc kārtas, vai tomēr veikt kādu atlasi? Kur ir tas kritērijs, pēc kura varētu to noteikt.

Ir cilvēki, kuriem mēs nekad un nekādos apstākļos nedodam naudu un arī nedosim. Katram cilvēkam ir noteikti sava „tādu cilvēku kategorija”. Varbūt tie ir jauni un spēcīgi cilvēki, kuri vienkārši negrib strādāt. Es nerunāju par tiem, kuri ir nonākuši kādās īslaicīgās grūtībās, bet par tiem, kuri bieži vien ir sastopami Rīgā Centrāltirgū vai Centrālās stacijās rajonā, viņi pat nelūdz, viņi klusām sēž notupušies uz ceļgaliem un viņiem priekša ir uzrakstīts bēdu stāsts… tikai ļoti žēl, ka katru reizi tas ir cits. Kā to zinu? Kādu brīdi dzīvoju Rīgā un bieži vien sanāca braucot uz darbu iet pa šo maršrutu, Centrāla stacija – Centrāltirgus, līdz tramvaja pieturai. Ievēroju vienu jaunu sievieti, kura katru dienu gandrīz vienā un tajā pašā vietā lūdza naudu, viņai uz lapiņas priekšā bija uzrakstīts un nolikts „bēdu stāsts”. Biju ļoti pārsteigta pēc kāda laika ieraugot to pašu sievieti, bet nu jau citā vietā un ar pavisam citu „bēdu stāstu”. Tieši tāpat man ir gadījies noklausīties vienu un to pašu cilvēku dažādus „bēdu stāstus”. Man rokā tā arī nepacēlās, nevienam no viņiem es naudu neziedoju. Teiksiet – cietsirdīgi. Varbūt, bet es jutu, ka es neticu šiem cilvēkiem un negribu viņiem palīdzēt. Interesanti, kāda būtu viņu reakcija, ja pieietu viņiem klāt un teiktu: „Es tev varu palīdzēt un no rītdienas piedāvāt darbu”. Nedomāju, ka viņi sāktu priecāties un pateikties par tādu iespēju.

Un noteikti katram ir sava „tādu cilvēku kategorija”, kuriem tu vienkārši iedosi naudu. Bieži vien redzot ubagojam bērnus, mēs neaizdomājamies, vienkārši ņemam un iedodam naudu. Ir gadījies arī tā, ka tu piedāvā bērnam nopirkt maizi, vai ko ēdamu, bet viņš atsakās, un saka, ka viņam vajag tieši naudu. Tad varbūt mēs arī tik ļoti nevērtējam, ko tam bērnam patiesībā vajag, mēs to naudu viņam iedodam, tā, savā ziņā no viņa atpērkoties un savu sirdsapziņu nomierinot. Arī es esmu bērniem ziedojusi naudu.

Vēl naudu esmu ziedojusi tiem cilvēkiem, kuri cenšas šo pasauli padarīt skaistāku. Ejot Rīgā pa pazemes tuneļiem, kādreiz var dzirdēt spēlējot tik tiešām talantīgus mūziķus. Man patīk pastāvēt, paklausīties. Un tad, ar prieku es viņiem ziedoju naudiņu, jo viņi dara to, kas viņiem patīk un pasaule kļūst skaistāka. Viņi darbojas, nevis izdomā katru reizi citu „bēdu stāstu”.

Kur tad ir atbilde – dot vai nedot? Atbilde ir katrā no jums, jo tikai un vienīgi jūs pats varat ieklausīties sevī un rast atbildi. Vieni teiks vajag dot, citi atkal nē – nekādā gadījuma, bet man tā liekas, ir jārīkojas tā, kā saka jūsu sirdsapziņa.